 1. Reiz Krustpils muižā dzīvojis vecs, gudrs dārznieks. viņš bijis tik gudrs, ka, redzot
visdažādākās sēkliņas, tūliņ varēja pateikt, kāds stāds no tām izaugs. Tā reiz
muižā bijušas viesības. Svešie gribējuši gudro dārznieku izmuļķot. Pasaukuši dārznieku,
iebēruši šim saujā izkaltētus siļķu ikrus un prasijuši, kas tur varot izaugt. Dārznieks
nelicies sevi iebaidīt un licis, lai kungi kādu brītiņu pagaidot, tad šis pateikšot, kas
izaugšot no tām sēklām. Dārznieks aizgājis. Dārzā uzmeklējis brīvo lecekti, gludi norušinājis
melnu zemi, tad vēl kādu brīdi paknibinājies ap lecekti, un gājis saukt kungus, lai nākot skatīties.
Šie visi, jokodami un dārznieku izsmiedami, skrējuši skatīties, Pie lecekts pieskrējuši, visi palikuši
kā triekas ķerti, jo no melnās lecekts zemes tikko kā bijušas izlīdušas nelielas siļķu galviņas.
Neviens nekā neteicis, bet visi zinājuši, ka dārznieks to izmuļķojis. No tā laika vairs nevienam
nenācis ne prātā gudro dārznieku izsmiet. Visi tikai teikuši: <<Ak ko tur - gudrs paliek gudrs!>>
 2. Reiz visiem saimniekiem, uz kunga pavēli, bijis jāizved no meža noteikts skaits baļķu.
Visiem bija noteikts daudzums pēc mājas lieluma. Mana vectēva kaimiņam Jānim
bijis no meža jāizved astoņpadsmit baļķu. Visi saimnieki jau pusdienas laikā atveduši
pirmos vezumus baļķu, bet Jānis nerādijies. Viņš sēdējis krogā un labi uzdzīvojis.
Pienācis launaga laiks un metusies krēsla. Nu tikai Jānis ar savu puisi braukuši ar
diviem zirgiem uz mežu. Mežā pašlaik citi krāvuši pēdējos vezumus. Jānis ar savu
puisi piekrāvuši arī savus vezumus. Un abi laidušies uz muižu. Te puisim Jānis
licis braukt aiz šķūņa, bet pats ar vienu zirgu braucis muižas pagalmā, kur stāvējis
vagars un katru atvesto vezumu pierakstijis. Kad Jānis piebraucis vagars viņam
uzsaucis: <<Ē, Jān, kur tad tu visu dienu biji, ka nebrauci?>>
<<Es, cienīgais, nekā nevarēju ātrāk! Bija papriekšu zirgs jāapkaļ.>>
<<Nu labi, labi! Brauc pie šķūņa un izkrauj!>>
noņurdējis vagars. Jānis braucis uz šķūņa pusi. Piebraucis, nevēlis vis baļķus
laukā, bet apbraucis ap šķūni kur to gaidijis puisis. Nodevis puiša uzraudzībā zirgu,
pats braucis ar otro zirgu muižā. Vagars pierakstijis, un Jānis braucis atkal uz šķūni,
kur izdarijis tāpat kā pirmo reizi. Šo stiķi abi atkārtojuši vēl divas reizes. Pēdējā reizē
braukuši abi ar puisi muižā un abus vezumus izkrāvuši. Tad braukuši svilpodami mājās.  3. Reiz dzīvoja kāds skroderis, kas bijis pazīstams kā liels melis.
Arī barons bija daudz dzirdējis par šo skroderi un sadomāja pats
viņu satikt. Viņš atsauc skroderi pie sevis un saka: << Esmu
dzirdējis, ka tu esot labs melis, vai nevari man ko pamelot!>>
Skrodris uz to atbildējis: <<Barona lielskungs, pašreiz gan nevaru,
nav laika. Aķīšu ezerā esot dikti mīksts ūdens, visi ar smelšanu
zivis smeļot. Jāiet man arī pamēģināt. Atpakaļ nākot, pieskriešu,
tad gan varēšu pamelot.>>
Bet šis ezers piederējis baronam. Izdzirdis šādu ziņu, barons tūlīt
licis sajūgt zirgus un braucis uz ezeru zvejniekus ķert. Piebraucis
pie ezera un redzējis, ka tas stāv, kā stāvējis. Nu viņš sapratis, ka
skroderis viņu piemānijis.
4. Senos laikos kungs sastrīdējies ar savu kučieri. Kučieris teicis, ka viņš varot
vienā stundā sadedzināt kokus par septiņiem simtiem rubļu. Kungs aizbraucis
uz pilsētu un iedevis kučierim septiņus simtus rubļu, lai viņš nopērk par to
kokus, - nākošā dienā vedīšot mājā. Kučieris iegājis kādā veikalā un nopircis
vijoli par septiņiem simtiem rubļu, pārvedis mājā un sadedzinājis, ka krāsns
ne silta nav palikusi.
5. Reiz dzīvoja saimnieks un kungs. Vienu reizi kungs aiziet pie saimnieka. Saimnieks pašlaik griež dārzā ķirbjus un nes tos kambarī. Kungs ienāk kambarī un prasa: <<Kas tās tev par olām?>>
Saimnieks lepni atbild: << Tās ir kumeļa olas.>>
Kungs saka: <<Iedod man arī kādu.>>
Saimnieks labprāt iedod vienu un saka: <<Viņas var izperēt tikai tad, kad pats tupēsiet virsū.>>
Labi, kungs paņem kumeļa olu padusē un iet mājās;
mājās pārnācis, tas sēstas olai virsū un perē, perē, perē, ķirbis jau sapuvis, kungs paņem kumeļa olu un sviež žagaros.
Tā bija ļoti barga ziema, un viņš kā sviež žagaros, tā izlec zaķis un uz mežu prom. Kungs domā, ka kumeļš, un dzenas zaķim pakaļ, bet zaķis mežā iekšā un prom.
Kungs nodomājis: <<Būtu ilgāk perējis, būtu izaudzis lielāks.>> 6. Kāda lielmāte bijusi ļoti godkārīga. Viņa bijusi ielūgta kādās viesībās
un teikusi savai kalponei, lai tā ap pusdienas laiku aiznes viņai viņas
mazo bērnu un saka: <<Dižā, lielā, še jūsu bērns.>>
Tad viņa prasīšos: Kas par dižo, lielo,>> un kalpone lai
sakot: <<ar to zeltu un sudrabu.>> Bet kalpone saskaitusies uz savu
lielīgo cienmāti un, aiznesdama tai bērnu,
teikusi: <<Dižā, lielā, še jūsu bērns.>>
Lielmāte prasijusi: << Kas par dižo, lielo?>>
Bet kalpone atbildējusi: << Ar to lielo muti, ar to tukšo maku.>>
 7. Viens kungs bijis traki dusmīgs uz žurkām un nav varējis viņas ieredzēt ne acu galā.
Un pats arī bijis ļoti vientiesīgs. Muižas klētī bijušas savairojušās žurkas lielā vairumā.
Kungs tad pavēlējis, lai vagars dedzina klēti nost. Vagars pielicis klētij uguni un tad
gājis pie kunga sacīt, ka klēts deg. Bet kungs tūlīt prasijis: << Vai žurkas arī deg?>>
Kā dabujis atbildi, ka žurkas deg un klēts deg, tad priecādamies izsaucies:<< Tad ir labi!>>
8. Reiz kāds kalps ēdis launagu. Kungs viņu saucis, lai nākot jūgt zirgu.
Kalps uz to nemaz nav klausijies un tik ēdis tālāk. Kad viņš paēdis,
tad gājis uz stalli un saticis kungu. Kungs viņam prasijis, kādēļ nav
nācis jūgt zirgu, kad viņš sauc. Kalps atbildējis: << Kad ēd, tad nedzird.>>
Kungs nu gājis ēst un sacijis, lai kalps viņu saucot. Kalps atvēris durvis un
plātijis tikai muti. Kungs prasījis, vai viņu saucot. Kalps pamājis ar galvu.
No tā laika kungs ticējis teicienam: << Kad ēd, tad nedzird.>>
 9. Kamēr zvanītājs tornī zvanijis, baznīcas durvis palikušas vaļā
un iegājis iekšā liels melns kuilis. Zvanītājam pašam negribējies
ar kuili karot, tas gājis pie šķestera un mācītāja, teikdams, ka
baznīcā iegājis velns. Mācītājs uzvilcis savas amata drēbes,
paņēmis krustu rokās un abi ar šķesteri gājuši velnu dzīt.
Bet kamēr tas noticis, pagājis labs laiks un kuiļam tukšajā
baznīcā apnicies, tādēļ, līdzko mācītājs vēris vaļā durvis,
kuilis ar lielu spēku devies ārā, ieskrējis mācītājam kāju
starpā, sapinies talārā, un tā mācītājs uzreiz atsēdies kuiļam
uz muguras , un kuilis lielā ātrumā viņu nesis projām. Mācītājs,
lielās izbailēs, tik paguvis iekliegties: << Ardievu, šķester, velns mani aiznes!>>
10. Bijis lauku saimnieks, lielu lielais mednieks.
Bet šaut nu gan nepratis tikpat kā nemz.
Reiz šis visu dienu nosliepis pa mežu, pārnāk mājās.
Sieva prasa: << Nu, vai tad nošāvi arī ko?>>
Kur t nu nošaus! Tikko dzīvs mājās tiku - redzēju simt vilkus!>>
<<Melo!>>
<<Nu piecdesmit!>>
<<Ej nu, ko mels!>>
<<Divdesmit gan bij!>>
<<Es i neklausos!>>
<<Nu, vadzi, vecen, tu tik gudra kā pristavs, bet pasak, kas tad tur krūmos čaukstināja?>> |
