1:34 PM | |
Kādreiz, ļoti senos laikos, kad draudzējos ar lellēm, bija daudz dažādi veidi, kā spēlēšanos padarīt interesantāku. Tas „padarīt interesantāku” parasti bija oriģinālās lelles „izrotāšana”. Reizēm rezultāts izdevās tieši tāds vai vismaz pietuvināts tam, kas bija radies manā fantāzijā, bet biežāk gala rezultāts bija daļēja vai pilnīga lelles deformācija. Pēc tam nostrādā seku noslēpšanas instinkts – ja defektu nevar pārveidot par efektu, tad jāatrod, ar ko attiecīgo detaļu aizvietot, jeb sliktākajā gadījumā -jānoslēpj un jāsaka, ka pazuda un nevar atrast!!  1. Man uzdāvināja „neīsto” Barbiju. Tā kā lellei nebija „pareizās” acis, nolēmu tās pielabot pati ar marķieri – resno, melno marķieri. Uzzīmēju melnas acis, bet no smukuma tur nebija ne smakas. Tik gudra biju, lai zinātu, ka ar acetonu var notīrīt visu, bet, tīrot lelles seju, tā visa palika netīri melna.. Paņēmu no tēva darba galda atvilktnes mazo, aso nazīti, un sāku smuki to melno kārtu mizot nost. Šķita, ka seja būs gluda, skaista, tikai bez krāsas. Seju uzzīmētu ar pildspalvu no jauna. Protams, ka nogriezu gan muti, gan degunu - visu seju nogriezu!! Lelles galva tomēr nav kartupelis – tik gludi nenomizosi, cerot, ka paliks pāri vismaz vaigi!! Izmetu to galvu miskastē un norāvu māsas lellei galvu, ko uzliku savējai. Tā šķita ģeniāla doma, jo māsa tāpat vairs ar lellēm nespēlējās. Tā kā manējai bija blondi mati, bet māsas lellei-melni, tad izplēsu visus lelles matus, sameklēju gaišu dziju, savēlu un uzliku lellei uz galvas, un ar mazajām adatiņām piespraudu klāt.. Ja māsas lellei nebūtu bijusi šķība seja, tad teiktu, ka izskatījās tā tīri neko!!  2. Visām lellēm, arī tai iepriekšējai, kam locījās kājas, salocīju tās uz otru pusi. Tādas arī bija manas lelles, ar salocītām kājām - katru uz savu pusi. Tām, kam kājas nelocījās – tāpat salocīju. Ja jau tās lelles ir tik anatomiski nepareizas un neproporcionālas, kāpēc lai tās nebūtu vismaz ļoti lokanas?  3. Man bija paradums nosēdināt lelli uz palodzes- uz nedēļu, ilgāk, vai līdz brīdim, kad par to atceros, ja tai bija pazudusi kurpe vai kāda cita lieta. Tas, iespējams, bija tāds kā sods, lai viņai ir skumji.. Reizēm atcerējos tad, kad lelle jau noputējusi un pabalējusi no saules.  4. Hmm, nezinu gan, kāpēc tā darīju, bet tām „neīstajām” lellēm spiedu krūtis uz iekšu.. Tāds plāns materiāls, pat kāju lokot var nolocīt to pavisam nost!  5. Man uz Ziemassvētkiem uzdāvināja glītu lelli – skaista princešu kleita, gari, lokaini mati līdz ceļiem. Tajā pašā dienā izdomāju izķemmēt lellei matus, lai tie iztaisnotos.. Tā arī spēlējos ar lelli, kam matu vietā bija savēlies kunkulis.  6. Protams, ka topā bija arī padomju laika standarta lielās lelles. Tās gan bija cietas, ar „kustīgām” acīm, bērnišķīgām formām. Man, mazai meitenei, fantāzija nekur nebija pazudusi – visām lellēm pielipināju plastilīna krūtis. Ja kādreiz kāda nokrita, palika tumšs pleķis, bet vienmēr jau ir cits plastilīns, vai aizvietotājplastilīns - košļājamā gumija. ;] Arī ausu caurumus visām lellēm tēvs izurba. Daži mammas auskari lellei sniedzās līdz pat viduklim. Īsto kosmētiku arī lelles nesmādēja, pat „flomāsteru” palete derēja, un kā noņēmējs – ļoti labi darbojās acetons, atstājot seju vietā!! ;]  7. Reizēm acu skatiens aizķeras veikalu plauktos, kur izvietotas mūsdienīgās lelles.. Daudz jau nekas nav mainījies, bet neviļus nāk prātā doma - kā jums paveicies!! | |
|
| |
| Komentāru kopskaits: 0 | |
