Pirmās partizānu vienības izveidojās Latgalē 1944. gada rudenī pēc Sarkanās Armijas iebrukuma. Par partizāniem sākotnēji kļuva vācu un Sarkanās armijas dezertieri un bēguļojošie no iesaukšanas abās armijās. Vēlāk partizānus papildināja čekas terora upuri, arestēšanai un izsūtīšanai paredzētie un no izsūtīšanām izbēgušie.
Kurzemē partizānu cīņas sākās pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā, kad mežos iegāja ap 4000 Latviešu leģiona19. divīzijas leģionāru u.c. latviešu karavīru. 1945. gada jūlijā tika izveidota Latvijas Nacionālo partizānu organizācija (LNPO).
Pēc NKVD datiem 1953. gada nogalē Latvijā darbojās vairs tikai 62 partizāni, 1954. gada vidū- vairs tikai 27 (citā čekas atskaitē tomēr teikts, ka no 1954. gada aprīļa līdz 1956. gada oktobrim krituši 11 partizāni, arestēti 49, bet padevušies 39, tātad kopā 99). 1956. gada oktobrī, pēc VDK priekšsēdētājs Jāņa Vēvera īpaša aicinājuma ar solījumu nesodīt, padevās pēdējā partizānu grupa trīs vīru sastāvā Staņislava Zavadska vadībā. 1959. gada 31. decembrī viens no pēdējiem partizāniem, kurš iznāca no meža un nolika ieročus, bija Arnolds Spārns.
Nav zināms precīzs nacionālo partizānu skaits, bet tiek minēts ka aktīvo cīnītāju varētu būt bijis ap 20 000, bet atbalstītāju skaits ap 80 000.
1.
2.
Nacionālo Partizānu grupas vadonis Pēteris Ābele pie savas grupas bunkura 1950.g. Cēsu rajonā.
3.
4.
Jānis Pīnups (1925-2007)
Pēdējais Otrā pasaules kara mežabrālis, kurš no mežiem iznāca tikai 1995. gadā, kad viņam bija jau septiņdesmit gadi.
1944. gada augustā viņu iesauca Sarkanajā armijā. Pīnups tika nosūtīts uz fronti un paspēja piedalīties divās kaujās. Otrās laikā viņš tika kontuzets, kad viņš atmodās, tad pamanīja, ka kaujas laukā neviena vairs nav palicis, tad viņš nolēma izmantot izdevību un "dezertēt" no dienesta, lai atgrieztos mājās. Tur gan viņš nonāca tikai 1944. gada 7. oktobrī. No tā brīža viņš vairāk kā piecdesmit gadus slēpās no varas iestādēm un svešām acīm. Par viņa eksistenci bija zināms tikai viņa brāļiem un māsai. Sākotnēji viņš dzīvoja mežā, bet uznākot aukstākam laikam iekārtoja sev slepenu bunkuru pie radu saimniecības. Piecdesmitajos gados viņa radinieki uzcēla jaunu māju un vecā kļuva neapdzīvota. Tā kļuva par Jāņa Pīnupa jauno patvērumu brīžos, kad vajadzēja noslēpties no svešiem skatieniem.Pēdējos divdesmit gados viņš slēpās īpaši uzmanīgi. Sevišķi grūti palika slēpties, kad nomira visi viņa brāļi un bija palikusi tikai viņa māsa Veronika. Bet viņš nevarēja palīdzēt pat viņai, jo vienreiz kaimiņi bija interesējušies, kas tas par vīrieti, kurš nāk pie viņas. Uzzinājis, ka Latvija ir atjaunojusi savu valstiskumu 1991. gadā Pīnups, tomēr nesteidzās atklāt savu esamību, jo zināja, ka krievijas karaspēks vēl joprojām atrodas valstī. Tikai pēc pusgada, kad tas bija pametis Latvijas teritoriju, viņš 1995. gada 9.maijā nojaucis savus meža bunkurus, septiņdesmit gadu vecumā, vērsās Pelēču pagasta policijas iecirknī, lai pavēstītu, ka viņš ir piecdesmit gadus slēpies vietējos mežos no varas iestādēm.
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
